Kāpēc daudziem no mums patīk, ka mūzika atkārtojas

By | July 28, 2016

mikrafons

Mūzikai piemīt milzīgs spēks. Tā var nomierināt, uzbudināt, dziedināt un radīt cilvēkā tādu stāvokli, kurš līdzinās transam. Šodien pacentīsimies saprast, kāpēc dažiem no mums tik ļoti patīk, ka mūzika un dziesmas atkārtojas, bet daudzi to nevar ciest.

Kāpēc, mums patīk, ka mūzika atkārtojas?

Sāksim šo tēmu ar citu jautājumu – kas ir mūzika? Filozofi, ne vienu reizi vien ir centušies atbildēt uz šo jautājumu. Daudzi cilvēki saka tā: “Es varēšu noteikt, tā ir mūzika vai nav, tad, kad paklausīšos.” Un tajā paša laikā priekšstati par to, kas ir mūzika, ir visdažādākie, kādreiz tie ir izplūduši un nesaprotami. Vienkārša skaņu atkārtošanās var novest mūs tik tālu, ka mēs sāksim to uztvert kā mūziku. Tāpēc, varbūt, daudz prātīgāk iz uzdot jautājumu nevis “kas ir mūzika?”, “ko mēs uztveram kā mūziku?”. Tieši šajā brīdī, mēs laikam varam atbildēt, ka mūzika ir tās skaņas, kuras mums gribas klausīties atkal un atkal.

Psihologi ir pierādījuši, ka cilvēkiem patīk tās parādības, kuras viņi jau ir sastapuši pirms tam. Vēl tālajos, 1960. gados, Roberts Zaioncs atklāja “atpazīstamības” efektu, tas nozīmē, ka cilvēkiem daudz labāk patīk priekšmets, ja viņi to pirms tam ir kaut kur redzējuši. Cilvēki domā, ka viņiem priekšmetu vieglāk atcerēties ir nevis tāpēc, ka viņi to jau agrāk ir redzējuši, bet tāpēc, ka viņi atceras tās labās īpašības, ar kurām priekšmets ir apveltīts. Šis efekts darbojas arī mūzikas jomā, bet ar laiku parādījās arī pierādījumi, ka būtība nav tikai tajā.

Mūzika atkārtojas ļoti bieži. Mūzikas kritiķis Bruno Nettls no Ilinoisas universitātes uzskata, ka mūzikas atkārtošanās ir viena no raksturīgākajām, mūzikas klausīšanās pazīmēm, visā pasaulē. Bet, mūzikas kritiķis Devids Herons, no Ohaio štata universitātes uzskata, ka laikā, kad mēs klausāmies mūziku, 90% mēs klausāmies to mūziku, kura atkārtojas. Mūsu galvās “aizķeras” mūzikas fragmenti, kurus mēs dzirdam atkal un atkal, tas vēlreiz pierāda to, cik mums ir svarīga mūzika, kura atkārtojas.

Atkārtojums ir tik svarīgs mūzikas elements, ka tas bieži vien “nemuzikālas skaņas” var pārvērst “muzikālās” skaņās. Par piemēru, varam ņemt, Kalifornijas universitātes, kura atrodas Sandiego, psihologa Diānas Doičas atklājumu. 1955. gadā viņa atklāja vienu ilūziju, kuras laikā runa pārvērtās par mūziku. Cilvēks dzird izteiktu frāzi, pēc tam frāzes fragmentu, kurš atkārtojas vairākas reizes, un viņam rodas iespaids, ka runāšana ir pārvērtusies dziedāšanā. Šī ilūzija pierāda, ka atkārtošana, mūs iespaido un iedarbojas uz mums tādā veidā ka mēs sākam uzskatīt, ka mēs dzirdam dziesmu nevis runu.

Atkārtojums mūzikā pasvītro tās nianses un izteiksmīgos momentus, kuri citādāk paietu mums garām, nepamanīti.

Atkārtojums, pievērš mūsu uzmanību nevis teiktajam, bet gan toņiem un ritmikai. Mēs bieži vien nevis pasīvi klausāmies mūziku, bet kļūstam aktīviem iztēles procesa dalībniekiem. Vārds, kuru skaļi atkārto vairākas reizes, zaudē jēgu un pārvēršas bezjēdzīgu burtu kopumā. Atkārtošana ir tieši saistīts ar rituālu, kurā tas palīdz mums koncentrēties uz notiekošo. Atkārtošana mūzikā pasvītro nianses un izteiksmīgos momentus, kurus citādāk mēs nepamanītu. Tas paskaidro to, ka daudzi cilvēki saka, kad spēlē mana mīļākā mūzika, es jūtu, kā es tajā izplūstu.

Vai mūzika var iztikt bez atkārtošanas? Protams, ka var, tikai pētījumi ir pierādījuši, ka cilvēki tad to uztvers daudz sliktāk.