Kāds popmūzikai ir sakars ar mākslu?

By | December 22, 2016

pop-music

Jautājums ir pavisam vienkāršs, kā lai atšķir īstu mākslu no neīstas? Pēc kādiem kritērijiem tas tiek izvērtēts? Kāpēc ir lietas, kuras ieraugot, mēs uzreiz aizmirstam, bet ir lietas, kuras mums liek emocionāli pārdzīvot un ilgi paliek atmiņā. Pamēģināsim uz šīm lietām paraudzīties caur popmūzikas prizmu.

Daudzi no mums, strādājot pie datora mīl klausīties mūziku. Tā var būt mūzika, kura klusi skan fonā, bet tie var būt muzikālie klipi, kuru jūs ik pēc brīža noskatāties. Vienreiz gadījās tā, ka man sanāca noskatīties uzreiz vairākus klipus pēc kārtas, kuros bija redzamas seksīgas meitenes, ģērbtas bikini, ballīte pie baseina ar kokteiļiem un ūdens šļakatām.

Smadzenes, ilgi nedomājot, visas šīs dziesmas uzreiz pieskaitīja pie popmūzikas. Interesanti, kāpēc, mēs uzreiz pieskaitām dziesmas, šai kategorijai. Pirmais, kas ienāk prātā, tās visas bija pagatavotas “pēc vienas receptes ar vienādām sastāvdaļām”. Pēc savas būtības, visi šie dziesmu klipi kopē viens otru. Tātad, tā arī pierakstīsim, ka tehnoloģiju atkārtošanās ir pirmā popmūzikas pazīme.

Domāju, ka mums vajadzētu aizdomāties arī par, kāpēc šādi klipi tiek veidoti. Ir acīmredzami, ka muzikālais šovu bizness , ir gards kumoss ikvienam, kurš grib nopelnīt. Tāpēc, tādu klipu radīšanas pašā pirmsākumā ir ielikta doma nopelnī naudu un tikai otrajā plānā izvirzās doma par māksliniecisko pašizpausmi. Vēl eksistē jēdziens, kvalitatīva popmūzika, bet te, galveno lom, laikam tēlo izpildītāja harisma.

Jebkura popmūzikas dziesma tiek radīta kā projekts, kurā tiek apvienoti labākie klipu filmētāji, stilisti, grima mākslinieki, komponisti, aranžētāji, u. t. t. Citiem vārdiem sakot, vesela speciālistu armija, kura pieliek visu savu piepūli, lai konkrētais dziedātājs, pēc iespējas augstāk uzpeld muzikālajā olimpā.

Šajā gadījumā, pirmajā plānā, izvirzās dziedātāja harisma un tas nozīmē, jo spilgtāka harisma, jo talantīgāks un unikālāks ir dziedātājs, tātad arī projekts būs veiksmīgs. Paradokss ir tajā, ka patiesi harizmātiskiem un talantīgiem dziedātajiem, visa šī “atbalsta grupa” nemaz nav vajadzīga. Jūs paši varat atcerēties tos dziedātājus, kuri vieni paši dziedāja dziesmas, uz tukšas skatuves, spēlēja tikai ģitāru un bija sadzirdēti. Bet par šo mūziku varam teikt, ka tā nebija popmūzika.

Un otrādi, jo vairāk “atbalsta komandas”, jo mazāk paša dziedātāja, jo vairāk, mēs šo skaņdarbu pieskaitām pie popmūzikas.

Radošuma metafizika

Kādi ir, mākslas veidošanās, kritēriji? Muzikants mijiedarbojas ar notīm, ķer iedvesmas brīdi, nokļūst neizskaidrojamā stāvoklī, kuru atpazīst ikviens radošs cilvēks un kurš zina, ko nozīmē vārdi “gūt baudu no tā, ko tu dari”.

Tieši tādā, radošā procesā dzimst kaut kas jauns, dzimst trešais, kāda jauna smalka matērija, kurai nav iespējam piešķirt formu un krāsu. Tieši šī substance, tiek ielikta muzikanta darbā, un tieši šo substanci, sajūt skatītāji, kontaktējoties ar patiesu mākslas darbu. Tā ir tā aura, kura skar emocijas un aizskar dvēseles stīgas.

Popmūzika, nav spējīga radīt kaut ko trešo, tajā ir traumēta radošuma metafizika un tāpēc tā ir spējīga parādīt, tikai to, ko redzam, tajā nav mākslas, tajā ir tikai tehnoloģijas un tāpēc brīnums nenotiek. Mēs redzam kompozīciju, pievēršam uzmanību tehniskajam izpildījumam un tas ir arī viss, kā saka, paskatījāmies un aizmirsām.